Mazā Latvija Juglas ezera krastā
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs savos 100 pastāvēšanas gados ir piedzīvojis dažādus nosaukumus - Pieminekļu valdes Brīvdabas muzejs līdz 1944. g. , 1940/1941 – Latvijas PSR TIK Valsts Vēsturiskā muzeja Brīvdabas muzejs, Valsts Brīvdabas muzejs no 1945. g. līdz 1954. g., Latvijas lauku dzīves Valsts muzejs – līdz 1959. gadam.
Muzeja misija vienmēr ir bijusi – nacionālās identitātes uzturēšanai muzejs saglabā, pēta un vienotā veselumā eksponē Latvijas tautas tradicionālās dzīves pieminekļus no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum, ar muzejiskiem līdzekļiem atklājot latviešu un citu Latvijā vēsturiski dzīvojošo tautu kultūras mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas un estētisko pasauli.
Arhitektūras studenti pie slieteņa 1929. gadā
1924. gada 2. februāra Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes sēdē, (priekšsēdētājs Fr. Ozoliņš, valdes locekļi : prof. P. Feders, doc. P. Kundziņš, Etnogrāfiska muzeja direktors M. Siliņš, prof. A. Tentelis un tehniskais vadītājs A. Štāls), pieņemts lēmums par priekšdarbu sākšanu Brīvdabas muzeja izveidošanai. Tas izvērtās par atbilstoša vietas meklēšanu – piedāvāja Skrīveru, Stukmaņu (Pļaviņu ) vai Vecgulbenes muižas parkus, tika apzinātas teritorijas pie Baltezera un Mīlgrāvja . 1928. g. Centrālā zemes ierīcības komisija piešķīra Izglītības ministrijai 75 ha zemes bijušās Baložu jeb Bonaventuras muižas robežās Pieminekļu valdes Brīvdabas muzeja izveidošanai – daļēji ar priedēm apmežotas kāpas, bez apbūves un ceļiem.
Senceltņu apzināšanu veica pieminekļu valdes darbinieki, iesaistot arhitektūras un mākslas studentus un daļa no šiem materiāliem arī publicēta. Pirmā celtne – 1780. gados celtā rija no Vestienas pagasta Rizgu mājām pārvesta 1928. gadā, bet 1932.gada 13. maijā tiek oficiāli atklāts Brīvdabas muzejs - Vidzemes sētas 6 celtnes - dzīvojamā māja, slietenis – vasaras virtuve, maltuve ar rokas dzirnavām, klēts, rija un no Latgales pārvestā pirts, kas turpmākajos gados, veidojot Latgales ciemu, divreiz pārvietota pie citām Latgales ēkām.
1932. gadā izdotajā ceļvedī arhitekts Pauls Kundziņš definē muzeja izveidošanas jēgu – Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā un organiskā apvienībā, kādā tie radušies un lietāti pagājušos laikos, - kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos.
Kurzemes sētas ierīkošana uzsākta 1932. gadā ar LU studentu biedrības - vienotnes “Līdums” atrasto, pārvesto un uzstādīto krāšņo lokailu lieveņa klēti no Kuldīgas pagasta “Dižlīķ(č)iem”, bet dzīvojamā māja no Nīcas pagasta Tupešiem un lielais, divleņķu, jeb pakavveida laidars, kura 81 m garuma jumts apvienoja 13 telpas, muzejā tikai no 1938. un 1939. gada.
Latgali no 1934.gada pārstāvēja dūmistaba no Gaigalavas pag. Meirānu sādžas, bet 1936. g. tika izveidota Latgales sēta.
Zemgales sētas celtņu uzstādīšana sākta 1936. kalpu ģimeņu mantām, lopiem un to barībai, bet jau 1937. gada beigās zem jumtiem bija dzīvojamā māja, lauku sētai monumentālā rija ar diviem piedarbiem, klēts un pirts.
Līdz 1941. gadam tika pārvesta un atjaunota arī Valmieras dzīvojamā rija ar kambari, kurā 18. gs. sākuma bijusi skola zemnieku bērniem.
Senākā – staba tipa vējdzirnavas, darvas ceplis, Usmas un Bornes baznīcas ar to krāšņajiem interjeriem.
66 m garais Priedes krogs, brāļu draudzes jeb hernhūtiešu saiešanas nams no Plāņu pagasta Jaunmežuļiem.
Pabeigta Liepājas ostas “Bezdelīgas” noliktavas uzstādīšana. Pie visām sētām tika izveidoti ar tradicionālajiem žogiem un vārtiņiem ierobežoti augļu dārzi un iestādītas vairākas birzis. 2. Pasaules kara gados, atjaunojoties Pieminekļu valdes darbībai, tika apzinātas un iegūtas vairākas celtnes, bet tikai divas – Sēļu pagasta Jaunrūnu pirts ar dzīvojamo kambari un Nīcas pagasta Spirēnu māju pirts tika pārvestas, bet uzstādītas jau pēckara gados.
20. gs. 50. gados uz muzeju pārvietota sēta, kas raksturo 19. gs. 2 puses atvaļināta kareivja dzīves veidu, Latgales podnieka māja un ceplis, smēde un dzīvojamā rija no Jeru pagasta Ārluikām, kas raksturo šī unikālā, tikai pie vidzemniekiem un igauņiem sastopamā mājokļa tipa pēdējo attīstības pakāpi.
Pēc muzeja ģenerālā plāna izstrādes un pieņemšanas 1964. gadā mērķtiecīgi tika realizēta ar mājokļu attīstību un dažādu nodarbju ( amatu ) saistītu celtņu pārvietošana – Vidzemes piekrastes zvejnieka sēta ar dzīvojamo māju no Ādažu pagasta Cēlājiem ( 1966. ) Piebalgas audēja māja ar plašu saimes istabu – darbnīcu un savdabīgu apkures sistēmu (1964.) un ratiņdreimaņa sētas ( 1975.) , Vidzemes podnieka darbnīca-ceplis no Lejasciema Čipatiem ( 1968. ), holandiešu tipa vējdzirnavas ( 1974.). Tai pat laikā, lai pilnīgāk raksturotu Latgales iedzīvotāju dzīves veidu sādžas tipa apbūvē pirms 20.gs. 20. gadu agrārās reformas, tika iegūta un uzstādīta sīkzemnieka sēta ( 1974.), krievu zemnieka sēta ar tai raksturīgo apbūves veidu – slēgto pagalmu (1976.), kokamatnieka sēta ar ēku izvietojumu paralēlā trīsrindu saistījumā ( 1983.), Pareizticīgo baznīciņa (bez interjera) ( 1974.) un katoļu Eleonorvillas kapela (1975.) divas rijas (1972. un 1992.) un uzstādīti divi autentiski krucifiksi (1990. un 1992.). Kurzemes lībiešu materiālo kultūru un dzīvesveidu 19. gs. un 20. gs. sākumā ataino no Lūžņas ciema pārvietotās Dēliņu sētas 7 ēkas, (1971.) no kurām vecākā – klēts, celta 1819. gadā. Savrupā lībiešu sēta saturiski iekļaujas Juglas ezera krastā izveidotajā Kurzemes piekrasti raksturojošā zvejniekciemā.
Tā 14 celtnes uzstādītas laikā no 1981. līdz 1989.gadam un pārstāv ģeogrāfiski attālinātas zvejnieku saimniecības : no rietumu krasta ar Rucavas pagasta Lurķu dzīvojamo māju kā sētu vienojošo objektu, bet austrumu ar Rojas pagasta Mauru māju un tai atbilstošām saimniecības ēkām no Rīgas līča Kurzemes piekrastes. 20. gs. 20. – 30. gadu lauku būvniecības tendences un dzīves veidu raksturo laikā no 1991. līdz 1996. gadam izveidotā sēta, kas pārstāvēta ar sešām 20. gs. 20. gadu agrārreformas rezultātā ierīkoto jaunsaimniecību celtnēm.
Brīvdabas muzeja izveides ierosinātājs un sākotnējās darbības aktīvs veicinātājs bija Pauls Kundziņš.
Principiālo dažādu novadu ēku izvietojumu Brīvdabas muzejā kā studiju darbu izstrādāja O. Tīlmanis Nozīmīga loma ēku apzināšanā un pārvietošanā un bija P. Ārendam, K. Andermanim, A. Teivenam un J. Jaunzemam, un F. Balodim kā Pieminekļu valdes vadītājam no 1932. līdz 1940. gadam. Pēckara periodā, izmainoties pakļautības struktūrai, celtniecības objektu apzināšana , to izvērtēšana un pārvietošana lielā mērā bija atkarīga tikai no muzeja vadītāju un darbinieku spējām un iniciatīvas, ko daļēji ietekmēja politiskā konjunktūra. 1964. gadā V. Druģa izstrādātā Muzeja attīstības ģenerāplāna galvenie uzdevumi tika sekmīgi realizēti muzeja direktoru A. Ņesterovas (1966. – 1984.) un J. Indāna (1989. – 2008.) vadības laikā.
J.Indāns izsaka pateicību A.Ņesterovai
Brīvdabas muzejs tagad ir izplānota kolekcija, kas ar 118 koka celtnēm, to iekārtojumu, celtņu un to grupu savstarpējo novietojumu 87 ha ainavā, rāda tautas dzīvesveida attīstību. Muzejs jau no tā dibināšanas brīža tika veidots kā visas valsts kopējā vēsturiskā atmiņa. Katra Latvijas kultūrvēsturiskā apgabala – Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales – ekspozīcijas pamatu veido viena zemnieka sēta, bet papildinot ar lokāliem ēku variantiem sasniegta augsta realitātes pakāpe. Ar atbilstoša apjoma un plānojuma celtnēm un to iekārtojumu atainota zemniecības dažādo sociālo slāņu materiālā kultūra. Nozīmīga ir iespēja iepazīt celtniecības paņēmienu un konstrukciju attīstību, piemērām celtnes bez pamatiem, uz koka bluķu pamatiem, akmens krāvuma un mūrētiem pamatiem. Izsekojama guļbūves attīstība no samērā vienkārša apaļbaļķu cirtņa primitīvos krusta pakšos līdz attīsta plānojuma ēkām no tēstiem šķautņiem ar stūra savienojumiem sarežģītos gludo pakšu risinājumos. Jau pirmajos muzeja plānojumos tika pievērsta uzmanība celtņu jumta formām kā ievērojamai reģionālai savdabībai – tagad pārstāvētie objekti rāda dažādas attīstības pakāpes un jumta seguma materiālu izmantošanu – no arhaiskajām lubām līdz 19.gs. beigās un 2O. gs. 1. pusē populārajiem skaidu segumiem, bet savulaik visizplatītākais seguma materiāls – rudzu salmi, aizvietots ar niedrēm. Apkures attīstības paraugi - pavardi, akmens krāvuma krāsnis, riju un dzīvojamo riju apjomīgie mūrējumi, dūmistabu krāsnis, apvalkdūmeņa jeb manteļskursteņa varianti, primitīvi siltuma mūrīši un atšķirīgu tipu glazētas podiņu krāsnis, līdz pat apkurei, kur dūmeja silda klona grīdu, ir iepazīstami un salīdzināmi vienas apskates laikā. Tāpat izsekojama celtņu elementu attīstība - durvis un vārti koka virās, durvis dzelzs virās un ar rotājošiem apkalumiem vai polihromu, profilētu, ornamentāli kārtotu dēlīšu virsmām, vai no dūmistabu laikiem saglabājusies tradīcija – durvju vērtnes ar puses, trešdaļas vai ceturtdaļas atvērumu. Autentiskos objektos iespējams iepazīties ar logu attīstību no dūmlūkas ar aizbīdāmu koka šautru līdz stiklojumiem attīstītu gropējumu rāmjos.
Dzīves veida raksturošanai no 17.gs. beigām līdz 20. gs. vidum, muzeja krājumā (un ekspozīcijā) ir visi raksturīgākie darbarīki un iedzīves priekšmeti. Zirgvilkmes zemes apstrādes darbarīki – dažāda veida arkli un ecēšas, visa veida zemnieku ziemas un vasaras transportlīdzekļi, kuru senākie paraugi ir darināti bez jebkādām metāla daļām, pilnīgs, kādreiz ļoti nozīmīgā linu apstrādes procesa rīku kopums, kuru iekārtas bija pirmās “mašīnas” latviešu zemnieka sētā raksturo gan latviešu zemnieka prasmes, gan iegādājoties dažāda veida rūpnieciskos ražojumus- piem. kuļmašīnas, spēju saimniekot atbilstoši laikmeta prasībām. Rokas dzirnavas, kas vēl 20. gs. sākumā bija sastopamas lauku sētās, raksturo zināmu konservatīvismu, jeb paļaušanos uz pašu spēkiem, kaut bija pieejamas dažāda veida mehāniskās dzirnavas un viens no tiem – vējdzirnavas, pārstāvēts ar trim dažādu tipu objektiem. Pilnvērtīgas ir kolekcijas, kur pārstāvēti plaši izplatītu un arī retāku nodarbju darbarīki. Kalēju, namdaru un galdnieku, slieču un aizjūga loku liecēju, koka priekšmetu virpotāju, koka ūdens sūkņu un cauruļu urbēju, ādmiņu un virvju vijēju rīki un piederumi rāda arī to attīstības tendences vairāku paaudžu dzīves laikā. Tradicionālā dzīves veida neatņemama sastāvdaļa bija aušana, kas vietumis izvērtās par profesionālu nodarbi un muzeja krājumā pārstāvēta ar lielu dažādu aužamo stāvu un vērpjamo ratiņu un citu piederumu kolekciju. Mēbeles kā cilvēka dzīvei un vērtīgāko lietu glabāšanai nepieciešami priekšmeti, pārstāvētas ar ēkām atbilstošo novadu, laikmetu un to eventuālo īpašnieku sociālo stāvokli raksturojošiem paraugiem. Ekspozīcijās izvietoti autentiskie priekšmeti laikmetiem atbilstošā tradicionālajā izkārtojumā un tikai tekstīlijas - segas, aizkari u.c., tāpat daži koka vai māla priekšmeti aizvietoti ar kopijām jeb replikām oriģinālo priekšmetu jeb paraugu saglabāšanai. Brīvdabas muzejs ir arī sava veida pārbaudes laukums koka celtņu un to daļu izturībai – senceltnes ( eksponātēkas ) ir pakļautas vides ietekmei , kur laika apstākļus papildina citi dabiskie koka ienaidnieki.
Apzinoties Brīvdabas muzeja ekspozīcijas nosacītību attiecībā pret lauku vidi un ainavu, no 1970. gadu beigām muzeja īpašumā pārņemtas un tiek uzturētas ar iekārtotām ekspozīcijām 6 bijušo zemnieku saimniecību 15 saglabājušās 19.- 20. gs. s. celtnes Vecpiebalgas pagasta “Vēveros” un no 1989. gada zemnieku - zvejnieku sēta “Vītolnieki” ar 6 ēkām un to iekārtojumu Rucavas pagasta Papes ciemā.
"Vēveri" Vecpiebalgā
"Vītolnieki" Rucavā, Papes Ķoņu ciemā
Krājuma galvenais glabātājs Mārtiņš Kuplais